Sagatave attiecas uz apstrādes objektu mehāniskās apstrādes procesā. Tā var būt viena daļa vai vairāku kopā saliktu daļu kombinācija. Sagataves apstrādes metodes ir dažādas, piemēram, virpošana, frēzēšana, ēvele, slīpēšana, liešana, kalšana un tā tālāk. Sagataves darba procedūra mainās, mainot apstrādes režīmu.
Sagataves apstrādes deformācijas cēloņi - dziļo caurumu apstrādes ražotāji jums saka:
Pirmais aspekts: deformācija, ko izraisa sagataves iespīlēšana
Nostiprinot sagatavi, vispirms jāizvēlas pareizais stiprinājuma punkts un pēc tam jāizvēlas atbilstošais stiprinājuma spēks atbilstoši stiprinājuma vietas stāvoklim. Tāpēc iespīlēšanas vietai jābūt pēc iespējas tuvāk apstrādes virsmai, un pozīcija, kurā spēku nav viegli izraisīt saspiešanas deformāciju, jāizvēlas tā, lai iespīlēšanas spēks iedarbotos uz balstu.
Ja uz sagatavi darbojas stiprinājumi, kas iedarbojas vairākos virzienos, jāapsver iespīlēšanas spēku secība. Lai saspiešanas spēks saskartos starp sagatavi un balstu, tam vispirms jādarbojas un tas nedrīkst būt pārāk liels. Galvenajam iespīlēšanas spēkam, līdzsvarojot griešanas spēku, tam jādarbojas aizmugurē.
Otrkārt, ir jāpalielina saskares laukums starp sagatavi un stiprinājumu vai jāpieņem aksiālais iespīlēšanas spēks. Daļu stingrības palielināšana ir efektīvs veids, kā atrisināt iespīlēšanas deformāciju, taču plānsienu detaļu formas un struktūras īpašību dēļ tai ir mazāka stingrība. Tādā veidā saspiešanas spēka ietekmē notiks deformācija.
Palielinot kontakta laukumu starp sagatavi un stiprinājumu, var efektīvi samazināt sagataves deformāciju saspiešanas laikā. Piemēram, frēzējot plānsienu detaļas, tiek izmantots liels skaits elastīgu presēšanas plākšņu, lai palielinātu kontakta daļu spēka laukumu; pagriežot plānsienu uzmavas iekšējo diametru un ārējo apli, neatkarīgi no tā, vai tiek izmantoti vienkārši atvērti pārejas gredzeni, vai arī tiek izmantoti elastīgi cilindri, loka skavas utt., kontakta laukums tiek palielināts, kad apstrādājamā detaļa ir piestiprināta. Šī metode veicina gultņu nostiprināšanas spēku, tādējādi izvairoties no detaļu deformācijas. Arī aksiālais skavas spēks tiek plaši izmantots ražošanā. Nostiprināšanas spēku var pielietot uz gala virsmas, projektējot un izgatavojot īpašas skavas, kas var atrisināt sagataves lieces deformāciju, ko izraisa plānā siena un vāja sagataves stingrība.
Otrais aspekts: apstrādājamā materiāla apstrādes izraisīta deformācija
Griešanas procesā sagatave tiek pakļauta griešanas spēka iedarbībai, kā rezultātā elastīgā deformācija notiek spēka virzienā, ko mēs bieži saucam par naza letēšanas parādību. Jāveic attiecīgi pasākumi, lai novērstu šāda veida griezēja deformāciju. Apdares laikā griezējam jābūt asam. No vienas puses, tas var samazināt pretestību, ko rada berze starp griezēju un sagatavi, no otras puses, tas var uzlabot griezēja siltuma izkliedēšanas spēju, sagriežot sagatavi, lai samazinātu atlikušo iekšējo spriedzi sagataves.
Piemēram, frēzējot plānsienu detaļu lielo plakni, izmantojot vienas malas frēzēšanas metodi, instrumenta parametri tiek izvēlēti ar lielāku galvenās novirzes leņķi un lielāku grābekļa leņķi, lai samazinātu griešanas pretestību. Viegla griešanas ātruma dēļ rīks samazina plānsienu detaļu deformāciju un tiek plaši izmantots ražošanā.
Plānsienu detaļu pagriešanā saprātīgais instrumenta leņķis ir ļoti svarīgs griešanas spēkam, termiskajai deformācijai un sagataves virsmas mikrokvalitātei. Griešanas deformāciju un instrumenta grābekļa leņķa asumu nosaka instrumenta grābekļa leņķa lielums. Liels grābekļa leņķis samazina griešanas deformāciju un berzi, bet pārāk liels grābekļa leņķis samazina instrumenta ķīļa leņķi, samazina instrumenta izturību, samazina instrumenta siltuma izkliedi un paātrina nodilumu. Tāpēc, pagriežot plānsienu tērauda detaļas, parasti tiek izmantoti ātrgaitas griezēji, kuru grābekļa leņķis ir 6 ~ 30 un karbīda griezēji, ar grābekļa leņķi 5 ~ 20.
Griešanas spēks samazinās, ja instrumenta' muguras leņķis ir liels un berze maza, bet pārāk liels muguras leņķis arī vājinās instrumenta izturību. Pagriežot plānsienu detaļas, tiek izmantots ātrgaitas tērauda virpošanas rīks, instrumenta' aizmugurējais leņķis ir 6 12 un tiek izmantots karbīda rīks. Aizmugurējais leņķis ir 4 12, kamēr tiek pabeigts, tiek uzņemts lielāks aizmugures leņķis, savukārt rupjā stāvoklī tiek ņemts mazāks aizmugures leņķis. Kad automašīnas plānsienu daļu iekšējie un ārējie apļi ir apaļi, galvenajam novirzes leņķim jābūt lielam. Pareiza instrumenta izvēle ir nepieciešams nosacījums, lai tiktu galā ar sagataves deformāciju.
Siltums, ko rada berze starp instrumentu un sagatavi, arī izraisīs sagataves deformāciju, tāpēc bieži tiek izvēlēta ātrgaitas griešana. Ātrgaitas griešanā, tā kā šķembas tiek noņemtas samērā īsā laikā, lielāko daļu griešanas siltuma atdala šķembas, kas samazina sagataves termisko deformāciju. Otrkārt, ātrgaitas apstrādē griešanas slāņa mīkstināšanas daļas samazināšanās dēļ var samazināt arī detaļu deformāciju, kas veicina detaļu lieluma un formas precizitātes nodrošināšanu. Turklāt griešanas šķidrumu galvenokārt izmanto, lai samazinātu berzi un griešanas temperatūru griešanas procesā. Saprātīgai griešanas šķidruma izmantošanai ir svarīga loma instrumenta izturības, virsmas kvalitātes un apstrādes precizitātes uzlabošanā. Tāpēc, lai novērstu detaļu deformāciju, ir pamatoti jāizmanto piemērots griešanas šķidrums.
Saprātīgi griešanas parametri ir galvenie faktori, lai nodrošinātu detaļu precizitāti. Apstrādājot plānsienu detaļas ar lielu precizitāti, parasti tiek pieņemta simetriska apstrāde, lai līdzsvarotu stresu abās relatīvajās pusēs un panāktu stabilu stāvokli. Pēc apstrādes sagatave ir plakana. Tomēr, ja noteiktā procesā tiek pieņemts lielāks griezējinstrumenta daudzums, sagatave tiks deformēta sprieguma un saspiešanas sprieguma nelīdzsvarotības dēļ.
Plānsienu detaļu deformācija pagriežot ir daudzpusīga. Nostiprināšanas spēks, saspiežot sagatavi, griešanas spēks, sagriežot sagatavi, elastīgā un plastiskā deformācija, kad sagatave aizsprosto griezējinstrumentu, un termiskā deformācija notiek, palielinoties griešanas zonas temperatūrai. Tādēļ rupjā apstrādē mums jāuzņem lielāks daudzums aizmugures padeves un nažu padeves; apdares apstrādē naža padeve parasti ir 0,2–0,5 mm un padeve parasti ir 0,1–0,2 mm / r vai pat mazāka, griešanas ātrums ir 6–120 m / min, un griešanas ātrums ir pēc iespējas lielāks finiša pagriezienā, bet nav viegli būt pārāk augstam. Saprātīga griešanas parametru izvēle var samazināt detaļu deformāciju.
Trešais aspekts ir: Stress un deformācija pēc apstrādes
Pēc apstrādes pašā daļā ir iekšējie spriegumi. Šo iekšējo spriegumu sadalījums ir samērā līdzsvarots stāvoklis, un daļas forma ir samērā stabila. Bet pēc dažu materiālu noņemšanas un termiskās apstrādes iekšējie spriegumi mainās. Šajā laikā sagatavei jāsasniedz spēka līdzsvars, tāpēc forma mainās. Šādu deformāciju var atrisināt ar termisko apstrādi. Sagatavojamo detaļu var sakraut noteiktā augstumā, un sagatavi var nospiest līdz plakanam stāvoklim. Tad sagatavi un sagatavi var ievietot apkures krāsnī kopā. Atkarībā no detaļu materiāliem var izvēlēties dažādu sildīšanas temperatūru un sildīšanas laiku. Pēc termiskās iztaisnošanas sagataves iekšējā struktūra ir stabila. Šajā laikā sagatave iegūst ne tikai lielāku taisnumu, bet arī novērš sacietēšanas parādību, kas ir ērtāk detaļu tālākai apdarei. Lējumi būtu jānoveco, lai pēc iespējas novērstu iekšējo atlikušo spriedzi, un jāpieņem pārstrādes veids pēc deformācijas, proti, rupja maluma novecošana-pārstrāde.
Lielām detaļām jāpieņem profilēšanas apstrāde, tas ir, lai paredzētu detaļu deformāciju pēc montāžas un apstrādes laikā rezervētu deformāciju pretējā virzienā, kas var efektīvi novērst detaļu deformāciju pēc montāžas.